Ziniet, kurš vārds sievieti iespaido viss vairāk? “Netiksi galā.” It īpaši, ja to saka tas, kurš 38 gadus ir gulējis uz blakus esošā spilvena. Es jums pastāstīšu Annas stāstu
Viņš mani atstāja 62 gadu vecumā, bet pēc pusgada lūdzās atpakaļ. Taču es jau biju iemācījusies dzīvot citādi
Kad aizcirta durvis
— Bez manis tu netiksi galā. — Indulis iesvieda kreklus koferī, tos pat nesalokot. — Dzīvoklis nesabruks tikai brīnuma dēļ. Tu pat naglu iedzīt neproti.
Anna vēroja, kā vīrs mētājas pie skapja. Trīsdesmit astoņi gadi kopā. Nevienu reizi nebija izmazgājis zeķes. Nezināja, kur atrodas rēķini.
— Un kas tagad? — viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Nekā. Saiva vismaz prot boršču vārīt. Un neblenž griestos visu vakaru.
Anna klusēja. Kam tie vārdi? Viņš taču nesadzirdēs.
Kad durvis aiz viņa aizvērās, iekšā kaut kas pārtrūka. Bet ne no smaguma. No pēkšņa, aizmirsta viegluma. Viņa plaši atvēra logu. Maija gaiss iebrāzās istabā. Ceriņu un zemes smarža pēc lietus. Anna izņēma lupatu un sāka slaucīt putekļus no plauktiem. Indulis vienmēr kurnēja, kad viņa sāka uzkopšanu. Tagad drīkstēja.
— Anniņ, kas noticis? — Durvīs parādījās Laima ar kaltētu ābolu maisiņu. — Troksnis pa visu kāpņu telpu.
— Indulis aizgāja. Pie Saivas no trešā stāva.
— Pie tās? — Kaimiņiene noplātīja rokas. — Viņa taču ir jaunāka par tevi… par cik?
— Par astoņpadsmit gadiem. — Anna izmeta miskastē vecos rēķinus. — Dzersi tēju?
Laima sastinga durvīs:
— Bet kāpēc tu tik mierīgi to saki?
— Bet kamdēļ?
— Kā kamdēļ? — Kaimiņiene iegāja virtuvē un pati sāka meklēt tases.
Anna paraustīja plecus, skatoties pa logu:
— Zini, šodien ieraudzīju, ka guļamistabā tapetes atlipušas. Indulis solīja pārlīmēt pirms trim gadiem.
— Un?
— Pārstāju gaidīt. Pati izdarīšu.
Laima piemiedza acis:
— Domā, tiksi galā?
Anna pasmaidīja. Pulksteņa tievais rādītājs uz sienas noklikšķēja, pārejot uz jaunu minūti. Kaut kas noklikšķēja arī viņā pašā.
— Es tikai ar to vien visu mūžu nodarbojos. Tieku galā.
Tapetes nepieciešamajā nokrāsā
Saimniecības preču veikals apmulsināja. Anna apjukusi pētīja plauktus. Nekad iepriekš nebija izvēlējusies tapetes pati.
— Palīdzēt? — blakus parādījās sieviete priekšautā. Uz piespraudes vārds: “Zita”.
— Vēlos visu pārlīmēt. — Anna parādīja uz ruļļiem. — Tikai nezinu, ar ko sākt.
— Ar vīru, kurš aizgāja? — Zita pamirkšķināja. — Uz sejas rakstīts.
Anna negribot iesmējās:
— Tik ļoti pamanāms?
— Es šeit strādāju divdesmit gadus. — Zita paņēma viņu zem rokas. — Sieviete ar tādu skatienu vai nu tapetes izvēlas, vai matu krāsu. Ejam, parādīšu pareizo līmi.
Pēc stundas grozs bija pilns: rullīši, špakteles, līme, trīs ruļļi ar rudzupuķēm.
— Ņem ķiršu krāsas. — Zita pamāja uz košajiem ruļļiem. — Šī krāsa vīriešus tracina. Tātad — pareizā.
Mājās Anna izklāja avīzes, sajauca līmi. Pirmais gabals noklājās viļņos. Otrais uzmetās ar burbuļiem. Trešo viņa bezcerīgi saplēsa.
— Lai tevi nelabais… — Anna noslaucīja lipīgos pirkstus priekšautā un ieslēdza video ar instrukciju. Iegāja virtuvē, uzvārīja tēju. “Bet ja nu Indulim taisnība? Varbūt tiešām bez viņa netikšu galā?”
Klavējiens pie durvīm pārtrauca šaubas. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis ar noplukušu koferīti.
— Viesturs no namu pārvaldes. Pēc pieteikuma par noplūdi.
— Kādu noplūdi?
— Un no kurienes man to zināt? — Viņš noguruši nopūtās. — Pieteikumā rakstīts “steidzami”.
— Es neko tādu nerakstīju…
Viesturs ielūkojās istabā un nosvilpās:
— Kas tā par izstādi uz sienām?
— Pirmo reizi līmēju. — Anna pamāja uz saviem mākslas darbiem.
— Var redzēt. — Viņš pakasīja pakausi. — Laikam Laima būs sazvanījusi. Pārdzīvo.
Anna nopūtās:
— Esmu bezcerīga?
— Kāpēc? — Viesturs atrotīja piedurknes. — Laila no piektā stāva sāka vēl sliktāk. Es viņu iemācīju. Arī jūs iemācīšu.
Viņš izņēma nazi no kabatas:
— Rādi savu līmi. Tūlīt visu izlabosim.
Ar rokām aiztikt atļauts
Līdz novembrim dzīvoklis bija pārvērties. Guļamistaba rudzupuķu tapetēs. Balkons nosiltināts, ar violetiem aizkariem. Dīvāns ietērpts jaunā pārvalkā, ko viņa pati uzšuva.
— Viestur. — Anna pieklauvēja pie tehniskās telpas durvīm. — Kā pareizi sazemēt rozeti?
— Atkal? — Viņš paskatījās smaidot. — Trešo reizi nedēļā. Varbūt ņemsi mani par vīru? Beigsim ar tām rozetēm.
— Es no pirmā vīra vēl neesmu atvilkusi elpu. Bet tu jau precībās taisies.
Viesturs noburkšķēja, paņēma skrūvgriezi un gāja Annai līdzi. Dzīvoklī viņš nosvilpās:
— Nepazīt. Un balkons kāds! Tiešām kā no bildes.
— Tur vēl neesmu pabeigusi, — Anna māja ar roku. — Gribu plauktu stādiem.
Viņš tika galā ar rozeti, tad ilgāk aizkavēja skatienu pie groza stūrī. Tajā gulēja adītas salvetes un mežģīņu gultas pārklājs.
— Tas ir kas?
— Tā… niekojos vecumdienās.
— Pārdod?
Anna iesmējās:
— Kam gan to vajag!
— Tu vēl pasaki! — Viņš paņēma pārklāju. — Mana brāļameita par tādu naudu maksā. Bet šeit skaistums velti iet bojā.
Vakarā Anna izklāja uz galda diegus. Atnāca Laima ar ābolu ievārījumu.
— Tu spogulī sen esi skatījusies? — kaimiņiene iesēdās atpūtas krēslā. — Palikusi jaunāka par gadiem desmit. Kur palika tavs skābais izskats?
— Ar vīru kopā aizgāja, — Anna pasmaidīja.
— Un ko tu te esi sapaunājusi tik daudz? — Laima pieskārās mežģīņu rakstam. — Kā veikalā.
— Viesturs teica to pašu. Saka, varot pārdot.
— Un kāpēc ne? Arī pārdod. Mana māsa uz tirdziņu iet, sālījumus vadā. Tur tādas lietas izķer vienā mirklī.
Anna pakratīja galvu:
— Kurš tad pirks?
— Visi pirks. — Laima uzsita ar plaukstu pa galdu. — Es pirmā rindā stāšos. Tikai cenu neliec par zemu.
Kad kaimiņiene aizgāja, Anna ieslēdza stāvlampu un ķērās pie adāmadatām. Televizorā kaut kas rēgojās, bet viņa neklausījās. Domāja, cik savādi viss ievirzījies. Nav jāgatavo diviem. Nav jāgaida, kad vīrs salabos krānu. Nav jāatskaitās par katru centu. Viņa paskatījās uz savu mežģīņu darbu. Vai tiešām kāds patiesi gribēs to nopirkt? Un ja jā, tad cik pārklāju jānoada, lai ieraudzītu jūru un palmas? Un vai vispār ir kāda vieta, kur var aizbraukt viena pati sešdesmit divu gadu vecumā? Un vai tā jūra maz ir vajadzīga? Varbūt laime ir vienkārši adāmadatas rokās un tas, ka neviens pie auss nekurn.
Nepaaicinātais viesis
Klavējiens pie durvīm pārsteidza nesagatavotu. Anna kārtoja darbus fotografēšanai — Zita ierosināja izveidot lapu internetā. Klavējiens atkārtojās, uzstājīgāk. Viņa atvēra un sastinga. Uz sliekšņa stāvēja Indulis. Saburzītā vējjakā. Ne līdzīgs tam pašpārliecinātajam vīrietim, kurš pirms pusgada aizvēra durvis.
— Drīkst? — Viņš mīņājās no kājas uz kāju.
Anna klusējot atkāpās. Indulis ienāca un apstājās istabas vidū.
— Nekas sev. Visu esi pārtaisījusi.
— Ne visu. Virtuvē flīzes vēl neesmu mainījusi.
Viņš pārbrauca ar roku pār jaunajām tapetēm:
— Pati tiku galā?
— Bet kā tu domāji? — Anna iegāja virtuvē. — Tēju dzersi?
— Dzeršu.
Indulis apsēdās pie galda un nolika sev priekšā aploksni:
— Te ir rēķini. Par komunālajiem pakalpojumiem. Man tagad ir grūti ar naudu.
— Saivai, tātad, finansiālas problēmas?
Viņš nopūtās:
— Mēs … nu vairs neesam kopā.
— Žēl.
— Nemelo. — Indulis paskatījās no apakšas. — Tev nav žēl.
Anna uzlika tējkannu un atspiedās pret galdu:
— Zini, agrāk es būtu priecājusies. Bet tagad man ir vienalga.
— Kā vienalga? — Viņš izslējās. — Trīsdesmit astoņi gadi kopā.
— Un pēc tam tu teici, ka bez tevis es pazudīšu. Ka māja sabruks.
Indulis apmeta skatienu virtuvei:
— Māja, skatos, vesela.
— Un es esmu pilnīgā kārtībā.
Viņi klusējot dzēra tēju. Tik ļoti citādi nekā viņu iepriekšējie vakari. Anna pētīja bijušo vīru. Tā pati seja, pazīstama līdz pēdējai krunciņai. Bet kaut kas bija mainījies. Ne viņā. Viņā pašā.
— Es varētu atgriezties. — Indulis skatījās tasē. — Ja tu…
Zvans viņu pārtrauca. Uz sliekšņa stāvēja Laima ar maisiņu.
— Anniņ, es ābolīšus atnesu ievārījumam. Oi! — Viņa ieraudzīja Induli. — Labdien! Bet mēs domājām, ka jūs uz visiem laikiem…
— Es arī tā domāju. — Indulis piecēlās. — Bet nolēmu apciemot.
— Apciemojāt? — Anna nostājās blakus kaimiņienei. — Redzu, rēķinus atstājāt. Es apmaksāšu.
Viņš saminstinājās pie durvīm:
— Zini, es varētu palīdzēt ar flīzēm virtuvē.
— Paldies, bet Viesturs solīja apskatīties. Viņam rīt brīvdiena.
— Viesturs? — Indulis pacēla uzacis. — Kas tas tāds?
— Kaimiņš. — Anna pasmaidīja. — Starp citu, pieredzējis speciālists.
Kad aiz bijušā vīra aizvērās durvis, Laima noplātīja rokas:
— Atgriezties gribēja. Bet tu?
Anna atgriezās pie mežģīnēm uz galda:
— Bet man tāpat ir labi. Uzvārīt vēl tēju?
Jauna dzīve uz paklāja maliņas
Pavasara tirdziņš kūsāja no ļaudīm. Anna kārtoja adītos pārklājus uz koka letes.
— Nebaidies. — Zita uzsita viņai pa plecu.
— Man ir sešdesmit divi. Pirmo reizi tirgoties…
— Bet es četrdesmit piecos pirmo reizi izgāju pie vīra. — iesmējās Zita. — Un kas par to?
Anna izlīdzināja mežģīņu pārklāju. Cik vakarus viņa pie tā pavadīja, kad aiz loga griezās sniegs. Cik rakstus izdomāja, atlika malā, sāka no jauna. Līdz pusdienlaikam pārdeva trīs pārklājus un piecas salvetes. Cilvēki apstājās, aiztika darbus, apbrīnoja. Vīrietis nobružātā vējjakā izvēlējās lielu pārklāju sievai. Meitene ar fotoaparātu ilgi izvēlējās starp zilo un rozā, paņēma abus.
— Turi! — Laima pasniedza viņai karstu tēju. — Skaties, rinda pie tevis. Bet teici “kam vajadzēs”.
Kad tirdziņš tuvojās beigām, Anna skaitīja ieņēmumus. 650. Šujmašīnai pietiks. Un varbūt pat braucienam un nedēļai Jūrmalā. Viņa tur nekad nav bijusi. Nekad. Jūru nav redzējusi. Noteikti noīrēs viesnīcu uz veselu nedēļu.
— Vai tiešām tu to izdarīji?
Pazīstama balss. Viņa pacēla acis. Indulis stāvēja pie letes. Tajā pašā vējjakā, ar to pašu apjukušo sejas izteiksmi.
— Tiešām, — Anna kārtīgi salocīja pēdējo pārklāju.
— Skaisti.
— Zinu.
Viņš pamīņājās uz vietas:
— Es domāju, tu adīt esi aizmursusi. Divdesmit gadus nebi rokās ņēmusi.
— Es arī gatavot esmu aizmirsusi. Un šķīvjus mest zemē. Un nervozēt par sīkumiem.
— Skaidrs, — viņš nopūtās. — Tātad, neatgriezīsies?
Anna ieskatījās viņam tieši acīs:
— Bet kamdēļ, Induli? Lai atkal klausītos?
— Es vairs tā nedarīšu.
— Tieši tā. Nedarīsi. Tāpēc, ka manis blakus nebūs.
Pircēja ar diviem bērniem apstājās pie letes.
Lasi vēl: Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
— Atvainojiet, vai šis tiek pārdots? — Sieviete parādīja uz zilo pārklāju.
— Jā, protams, — Anna pagriezās pret viņu. — 20.
— Ņemu. — Pircēja izņēma maku. — Tieši bērnistabai.
— Ietīt?
— Jā, lūdzu.
Indulis joprojām stāvēja blakus. Anna juta viņa skatienu, bet neatskatījās. Veikli ietina pārklāju, pārsēja ar lentīti, pasmaidīja pircējai.
— Paldies par pirkumu.
Kad sieviete aizgāja, viņa beidzot paskatījās uz bijušo vīru:
— Vēl kaut ko, Induli?
Viņš pakratīja galvu un izgaisa pūlī. Vakarā Anna dzēra tēju uz sava mājīgā balkona. Nelielajā telpā bija pieticis vietas pītam krēslam, galdiņam un kastēm ar stādiem. Pavasaris tikko sākās, bet viņa jau iztēlojās, kā šeit uzziedēs pelargonijas. Pretim, ielas luktura gaismā, stāvēja soliņš. Tur sēdēja Indulis. Vienkārši sēdēja un skatījās uz viņas logiem. Anna aizvilka aizkaru.
Ko jūs darītu Annas vietā? Aizvilktu aizkaru vai atvērtu durvis? Dalieties ar saviem stāstiem par sevis atrašanu komentāros!
